Uz tālo mērķi ar laiku un neatlaidīgu gribu bruņojies
22.09.
Pirms 165 gadiem dzimis Jelgavas grāmatizdevējs, valodnieks, žurnālists, skolotājs un tulkotājs Jēkabs Dravnieks (arī Draviņš-Dravnieks).Jēkabs Dravnieks, arī Draviņ-Dravnieks 19. gadsimta 80. un 90. gados Jelgavā bija plaši pazīstams. No 1887. līdz 1895. gadam Jelgavā strādāja pilsētas skolā, tad izveidoja grāmatu veikalu Lielajā ielā 20 un 1893. gadā nopirka E. Zīslaka spiestuvi un sietuvi.
Jēkabs Dravnieks beidzis Tērbatas Skolotāju semināru, pēc tā beigšanas dažus gadus darbojās kā skolotājs, arī Jelgavas Jasmaņa bāriņu namā. Vēlāk Dravnieks kļūst par "Dienas Lapas" līdzredaktoru, bet no 1888. g. strādā Zīslaka izdotajā "Austrumā". 1889. gadā saraksta un izdod “Mācību vēstules par krievu valodu”. Tā kā krievu valodu tolaik visi ir spiesti steigšus mācīties, tad vēstuļu izdošana ir finansiāli veiksmīga, tāpēc Dravnieks atpērk Zīslaka spiestuvi. Tajā Dravnieks sāk izdot ieguva "Austrumu", vēlāk arī "Zemkopi", tā laika labāko zinātnisko un daiļliteratūru. Dravnieks kļūst par latviešu pirmo lielo stila grāmatu izdevēju. 19. gs. deviņdesmito gadu sākumā Jēkabs Dravnieks gandrīz vienīgi pats ar saviem spēkiem ķērās pie “Konversācijas vārdnīcas”. 1891. gada sākumā Jelgavā iznāca pirmā burtnīca. Uz vāka iespiests “Konverzacijas vārdnīca. Ar daudz mācītu latviešu palīdzību H. J. Dravnieka izdota." Līdz 1894. gadam bija iznākušas jau pavisam 25 burtnīcas. Savās atmiņās par to laiku viņš raksta: „Tā piemēram nebija retas tādas naktis, kurās es, pie "Konverzacijas vārdnīcas" reizēm gandrīz viens pats strādādams, nodarbojos līdz rītam, pulksten 6 rītā gāju gulēt, un 8 rītā biju jau klasē, kur gan dažkārt bij jāliek smirdspirts zem deguna, lai neaizmigtos."
J. Dravnieka izdevniecība, grāmatu veikals, spiestuve, sietuve Jelgavā pastāvēja tikai neilgu laiku. Tā kā, veidojot "Konversācijas vārdnīcu", Dravnieks pats veica lielāko daļu darba un izdevuma materiālā puse gulās pilnīgi uz viņa viena paša pleciem, klāt nāca arī citi viņa izdevumi, kas arī bija vairāk idejiskā, ne materiālā nolūkā izdoti, par kuriem nācās piemaksāt klāt, tad viena cilvēka spēkiem tas bija par daudz. Dravnieks pats rakstīja: "Veikals vērtās plašumā: grāmatu pārdotava, spiestuve, sietuve, litogrāfija, cinkogrāfija, redakcija, ekspedīcija, apgādniecība — i viss tas prasīja daudz spēku, bet man to nebija. Mana tā jau nestiprā veselība neizturēja, saļima, — bija par daudz visādu nepatikšanu, mani nervi bija beigti. Tomēr šo pirti izcietu 6 gadus. Tad mans veikals sabruka, ne tādēļ, ka tas vairs nebūtu varējis pastāvēt, bet tādēļ, ka es to vairs nespēju vadīt. . . Es biju pārstrādājies. . . "
J. Dravnieks Raksti (1926) https://ej.uz/5v5a
1895. g. viņš savārga un aizbrauca uz ārzemēm ārstēties. Veikali pa to laiku makstātnespējas pēc pārgāja citu īpašnieku rokās.
Visai kolorītu Jelgavas grāmatizdevēja portretējumu sniedzis Jānis Grīns: "Dravnieka (1858.—1927.) mūžs bija raibāks. Viņš turējis īsāku laiku zirgus un kučieri, uzstājies kā bagāts un lepns kungs. Tomēr pāris gados arī nobankrotējis, kļūdams vai līdz mūža galam — maksātnespējīgs parādnieks. .. Jēkabs Dravnieks bija vīrs baltu bārdiņu un matiem, zelta acenēs. Bija viņā palicis kas kundzisks. Viņš brokastoja paklusos krodziņos, kur trieca ar bufetes mamzelēm. .. Dravnieks bija tiepīgs ateists; divas viņa (pseid. J. Laimnieks) brošūras Latvijas valsts sākuma gados tika konfiscētas. Viņš nomira 1927. g. decembrī, bija stingri noteicis, ka pie viņa kapa nedrīkst nākt mācītājs ar dievvārdiem. Nauda viņa bērēm honorāra kontā atradās. Un man piekrita firmas uzdevumā gādāt par apbedīšanu. Apbedījām Meža kapos, īpašā nodalījumā, pa kreisi no ieejas vārtiem. Līgotņu Jēkabs noteica jūsmīgu runu, vīru kvartets nodziedāja “Augšā aiz zvaigznēm”, sekoja pāris atvadu runas."
Grīns, J. “Daži mūsu vecākie rakstnieki”, Latvija, Nr.9 (03.03.1962)
Par J. Dravnieku arī http://www.jelgavasbiblioteka.lv/par-jelgavu/ieverojami-cilveki-jelgava/
Latvju Grāmata, Nr.4 (01.07.1926) https://ej.uz/x5qb
Žurnālu “Austrums” atradīsiet E-katalogs https://ej.uz/2f9k