Un vārdi atnāk paši...
...un saliekas pantos. Citam skarbi un asi, citam maigi. Un nešķiro, vai esi jauns vai vecs, vai varbūt pieredzējis dzejnieks, vai iesācējs. Atnāk un prasās, lai palaiž ārā, cilvēkos. Dzejas dienas ir klāt.
|
Krūze H. Atrasto vārdu birojs
Pērļu zvejniecība
es ienirstu dziļi dzejā lai pērli rastu par balvu ne rudens vējdzirnavu spārniem atkal dabūtu pa galvu tai dzelmē mīt dažādas domas- krāsainas melnas un baltas kā kapa akmenī dārgā uz mūžīgiem laikiem kaltas es dziļi ievelku elpu pēc dzejas pērlēm lai nirtu tās laimīgi iznesis gaismā kā Parīzi redzējis mirtu
|
|
Laijere B. Vēja atnestas skaņas
Dzestrajā rītā aiz meža galotnēm dzērves kliedz atvadas vasarai. Gulbji pārlido spēcīgiem spārniem, iesāpas sirds līdz asarai. Ja būtu man spārni es celtos līdzi, bet spārnu man nav un nedrīkstu prasīt. Tāpēc pacelta roka atvadas māj – līdz nākošai vasarai.
|
|
Bulis A., Juhņevičš T. Pieturas Tikai vajag varēt
gribu būt brīvs uz abām kājām gribu būt dzīvs un sadzirdēt sirdi gribu, lai zeme tā vieglītēm griežas griežas un griežas, lai dzīvībai vietas gribu, lai vārdi, ko pasakām citiem nekļūst par tukšiem, nekļūst par liekiem gribu, lai domas man drosmīgāk domā un nesit pa pirkstiem, kad gribu es solīt tūkstošiem plaukstu lai sadodas rokās brīdī, kad skūpstīšu tevi es romā klusītēm pielavās tairiņš pie loga gribu būt viņš, kas dabu prot rotāt gribu aizvērt acis un planēt tālu no robežām tevi slavēt stāvu pie kraujas, kas nošķir no sapņa ja gribi tu gribēt, tad proti varēt!
|
|
Zeļģis K. Zvēri
dikti auksti laikam no gulēšanas slapjas upes krastā miegā nāve pa šķēlītei vien griež mani nost pamodos klusāks kā parasti tāds kā iekšēji sarāvies laikam būs jāmeklē darbs kāda cienīga nodarbe cilvēkam manā vecumā
|
|
Salējs M. Kā pirms pērkona
vakars. debesis rūgtiem vietvārdiem pilnas pie Bramberģes noslāpst motors un vējš izpūš dvēseli tukšu līdz kaulam
no lauku sētas izskrien suņuks un rej virsū. fotogrāfiski skaidras debesis gaiss tūdaļ izdils tik plāns ka varēs saredzēt zvaigznes.
tu vēl šaubies vai virināt vārtus bet kādam tur jāmīt jo suns jau neries par velti
|
|
Sirmā D. Iekšpagalms
nakts sarkanajam mētelim cieši pieguļ lapkriša varavīkšņainā brāzma ar pirmā slapjā sniega lēkšķiem plecos kuri sasals un stirnas sērsnā nobrāzīs kājas
siltuma pēdējais acuraugs acu mirklis
tumsā neredzam iztaustām izglāstām krāsas
|
|
Strika D. Trakie taureņi
Ielūgums
Manas zvaigznes vakar klauvēja Pie tavām durvīm – Neticēji. Ielūdzu tavējās šovakar Pie sevis uz tēju. Piedod, bet cukuru nopirkt nepaspēju. Nezvani, zvans skanēs pārāk skaļi. Labāk kāp pa logu!
|
|
Roķe V. Dvēseles lidojums
Ja nevari pateikt
Nesaki man sveikas, Pastāsti man kaut ko, Ja nevari atrast vārdus Tad nesaki neko. Paraugies man acīs Pasmaidi mazliet – Tas tad arī pasacīs ...........Vai vērts ir tālāk iet. Nesaki man sveikas, Nesaki vairs neko, Lai lietus tavas pēdas No sliekšņa aizskalo.
|
|
Krūmiņa I., Madzulis H. Iededz man sirdī vakara zvaigzni
It kā nejauši, it kā ar nodomu Tavi vārdi mani skāra vienu īsu mirkli...
It kā nejauši, ........it kā ar nodomu Tavi pirksti mani skāra vienu saldu mirkli...
It kā nejauši, it kā ar nodomu Tavi smiekli mani skāra – nu bagāta esmu...
|
|
Judina D., Nīmanis A. Divi. Pusnakts sarunas
Divreiz
Divreiz vienā upē neiekāpt – straume sen ir aiznesusi atmiņas un pieskārienus . Divreiz vienā upē neiekāpt – krastā stāvot, dzelme klusē, mānīga un pierimusi Divreiz vienā upē neiekāpt – laiks ir smiltis pāri izkaisījis veldzes vietā bezgalīgs būs ceļš
|
|
Jonāne E.T. Tikšanās uz siržu laipas. Trīspuksti
Palieku klusa, Runā sirds. Vārdi sakrīt Zvaigžņu pantmēros.
|
|
Helds J. Viņpus
Un it neko vairs nevajag, kāds sniega lauks...tik neaizmigt, vai mierinājumam – bet tā sāk nemanāmi snigt...
Un it neko vairs nevajag, tā var tik piedošana snigt, kad vakars tāds kā mātes lakats ko saglabāt un neaiztikt
|
|
Grūbe D. Atstāj mani mīlošu
Labās rokas
Tev ir divas rokas: labā un...labā. Abas vienlīdz labas, abas vienlīdz siltas. Un, kad tās klusi pie manējām atnāk, tad vairs nav ciemošanās, bet – mājas.
|
|
Briedis L. Rīta rūsa
Klusā daba ar dvēseli
cik maz man vajag: iemērkt otu šai zilgmē, kuru atvēl Dievs nav jāpūlas lai uzgleznotu kas dvēselē man atklājies kur mūžam pastāv viena aina ko izteikt nespēšu nekad ne tādēļ, ka tā brīnumaina bet tādēļ ka tas esmu pats bērns mātes miesās kuram smaidot trīs sargeņģeļi blakus stāv to dzīvi ilgodamies gaidot kam otras līdzīgas vairs nav ai, Dievs, jel neskaud manu otu! vai varbūt zilgmes tev ir žēl? Bet diez vai otrreiz uzgleznotu pats savu dvēseli es vēl
|
|
Laukmane M. Putnu ceļi neapledo
es izvēlos klusu čukstu es izvēlos mierīgu upi es izvēlos zvaigznes naktīs un dienas ar rūpi
es izvēlos stāvēt blakus es izvēlos neatraut plaukstu es izvēlos pieburt siltu un atbaidīt aukstu
es izvēlos ilgi – ne brīdi es izvēlos vienkāršu pļavu es izvēlos tieši ši mūžā tieši šo likteni savu
|