Kurzemes Minhauzenam 270
10.02.2023.
Pirms 270 gadiem Jelgavā dzimis pazīstamais medījuma mālders Jānis Indriķis Baumanis (Johans Heinrihs Baumanis, vāc. Johann Heinrich Baumann). Viņš dažā vietā Kurzemē un Vidzemē dzīvojis, daudz draugus sev bija sataisījies caur savu taisnu, mīļu un allaž priecīgu sirdi.J. H. Baumanis gleznojis ap 1 700 darbu, dominē dzīvnieku un medību motīvi. Baumanis ne tikai gleznojis, bet arī rakstījis. Ievērību guvis ar mednieku stāstiem, viņa mednieku stāsti kļuvuši plaši pazīstami ne vien mutvārdos, bet iznākuši arī 1817. gadā grāmatā “Jagdanekdoten”, pēc tiem Baumanis ieguvis “Kurzemes Minhauzena” vārdu. Savā laikā pievērsies arī latviešu literatūrai, interesējies arī par latviešu folkloru un leksiku. Baumanis bijis viens no pirmajiem Latviešu literārās (draugu) biedrības goda biedriem.
Lasītāju ievērībai pasaka no nelaiķa Baumana atstātiem rakstiem.
Kā zirgi cilvēkiem par dzimtiem tikuši.
Bija laiks, kur zirgs vēl pilna spēkā un priekā kā brīvs dzīvoja, un cilvēki vēl uz to nedomāja, zirgus sev par dzimtiem taisīt.
Lustīgi zirgi skraidīja savās taukās ganībās; astes un krēpes paceldami tie lēkāja un zviedze; ausis pacēluši tie pļavu malâ sprauslodami apstājās, domādami, ka šie Dieva viskošāki radījumi esot. Te izskrēja briedis ar saviem gariem ragiem rikšus no meža, negribēja zirga lepnumu vairs ciest un zirgam ar saviem asiem ragu galiem tādu stipru grūdieni iegrūde, ka zirgs apreibis pagāzās. Stenēdams tas cēlēs un ātri aizbēga; bet briedis jo ātri tam pakaļ to šurp turp grūde, tā ka zirgs par velti ar kājām tam pretim spēre. Lunkains briedis nevienu spērieni nedabūja, bet zirga miesas tā sabakstīja, ka tas ganības atstādams vienā ciemā ieskrēja, un pie cilvēka palīgu un atriebšanu meklēdams, to lūgtin lūdze, lai tas jel ar savu šaujamu stīpu un ar saviem šķēpiem šim uz muguras sēžoties, un briežam pakaļ dzenoties, to nonāvēt. Cilvēks nu zirgam stiprus iemauktus uz galvu uzmauce, sev ašus piešus pie kājām piesprādzēja, visādus šķēpus līdz ņēme, un sēdās zirgam mugurā. Auliškām briedi panācis, tas to ieraudzīja klusu pie strauta stāvam, un tam iešāve pāri iesmus sānos, iekam tas šos manīja. Nu briedis pāršauts gribēja mežā iemukt, bet šis ar zirga palīgu tam ātri pakkaļ, un ar to šķēpi nobeidze. — Nu zirgs priecājās, ka tas atriebts ticis, un cilvēku lūdze, lai tas nu nokāptu, un tam iemauktus noņemtu. “Ne, ne, brālīt!” teice cilvēks, “tik ātri vēl neesam galā. Viss mums labi laimējies; nu tu man vēl briedi uz mājām nesīsi, kas manās mājās kā gards cepets tiks apēsts. Tad tev vēl būs līdz ar vēršiem sudmalas vilkt, lai mums milti maizei tiek; tad mums malkas vajaga vārīšanai un cepšanai, kas arī no tevim jāatved; un kad mani viesi būs paēduši, tad tev tie arī vēl jāaizvelk uz viņu mājām!”. To dzirdot, zirgs sāce trakot un gribēja nomest savu jātnieku. Bet tas tam ar iemauktiem muti rāve, ar asiem piešiem sānos dūre, un ar šķēpja kātu to ļoti sita, tā ka zirgam prāts apstulba, un tas nespēkā rāms palika.
Mācība. Kas savas dusmas nespēj valdīt, pie citiem atriebties, tiem grūtību un nelaimi darīt gribēdams, tas tiešām pats tiek nelaimē.
Materiāli no Latviešu Avīzes, 1833.31.08.
Latviešu Avīzes, 1832.15.09.
Par J. H. Baumani lasiet arī:
Jelgavas Pilsētas bibliotēkas veidotajā datubāzē “Ievērojami cilvēki Jelgavā” https://ej.uz/yk61
Jelgavas reģiona bibliotēku kopkatalogā https://ej.uz/jwx2
Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā “Garamantas.lv” https://ej.uz/p7m5