Kādu labumu mums teāteris nes? Teāteris ir kā spieģelis, kurā mēs savu dzīvošanu redzam
13.10.2023.
Šī nedēļa Jelgavā pavadīta Ādolfa Alunāna 175. dzimšanas dienas zīmē. Ādolfam Alunānam dzīvē un teātri bijušas daudzas lomas. Kurš gan labāk tās varētu raksturot, ja ne viņš pats! Piedāvājam ieskatīties “Adolfa Allunana atmiņas par latviešu teatra izcelšanos”.
Ādolfs Alunāns – vācu aktieris.
“ Manim vēl skolā esot, Antons Hanišs, kurš bij apmeties Jelgavā kā fotogrāfs, kļuva par manu pirmo dramatisko skolotāju. .. Hanišs manim ātri izgādāja angažmentu pie Tērbatas vasaras teātra, kas toreiz atradās ārpus pilsētas “Novumā” un bij zem Kārļa Nīlica direkcijas. .. Gan laikam Vidzemē un Igaunijā nav nevienas mazas pilsētiņas, kuŗu Nīlics ar savu teātra trupu nebūtu apceļojis un – ja arī man nācās visas ceļojošā aktiera dzīvei piemītošās gŗūtības līdz pamatam izbaudīt – caur to apstākli, ka tiku bieži un dažādi nodarbināts, man bij izdevība arī daudz mācīties un tamdēļ ātrāk par citiem iesācējiem ieguvu zināmu rutīnu.”
“Manā pirmā laikā pie Nīlica trupas darbojās Otto Gorics kā pirmais mīlētājs un bonvivans. Ar samērā vēl lieliskāku mākslinieka gaitu varēja lepoties Hartmans. Kā redzams, labu paraugu trūkuma man nebija un 1867. un 1868. gadā es sāku darboties pie Rēveles Pilsētas teātra.”
“Vasarā 1868. g. es atkal tiku uzaicināts pie Tērbatas vasaras teātra. No kurienes tā paša gada rudenī devos uz Pēterpili. .. Mani tomēr ļoti pārsteidza glaimojošais uzaicinājums, doties kopā ar ievērojamākiem vācu galma teātra spēkiem uz Somiju – Viborgu, viesoties pie turienes teātra.. . Šis ceļojums ilga apm. 8 nedēļas. Kas bija laimīgāks pat mani! Te nu es biju izredzēts šinī mākslinieku ansamblī spēlēt pirmā jaunā mīlētāja un dabas bērna lomu.”
“Tā kā priekš jauna aktiera no lielākā svara ir uzstāties pēc iespējas biežāk, lai būtu iespēja nodoties uzcītīgām studijām, es izšķīros priekš Rēveles. Un šā mana soļa man nekad nav nācies nožēlot, gluži otrādi: Rēvelē pavadīto sezonu 1869./70. g., es skaitu par sava mūža visjaukāki un bezrūpīgi pavadīto laiku.”
Ādols Alunāns – latviešu rakstnieks.
“Tad es rakstīju pa daļai Pēterpilī, pa daļai Viborgā savu pirmo latviešu joku lugu “Pašu audzināts”, kuŗā es mēģināju attēlot toreizējo tautas dzīvi, ņemot vajadzīgos tipus tieši no dzīves, jo pietiekošu daudzumu tādu biju sastapis Jelgavas tuvumā. Šī joku ludziņa bij augstākā mērā piemērota toreizējiem apstākļiem un sabiedrības gaumei un tamdēl viņa vēlāk stipri veicinājusi latviešu teātra popularizēšanu tautā.”
“Kamēr tika gādāts par tulkojumiem, es atradu laiku, uzsākt savu pirmo lielāko darbu – sadzīves ainu no latviešu lauku dzīves – “Priekos un bēdās”.
“Mūsu Valkas repertuārā bij arī no manim sacerēta joku luga “Skolotāja tupeles”, kuŗas varoņi ir 2 lauku skolotāji: viens – augstākā mērā konservatīvs vīrs pēc dzīva parauga zīmēts – bet otrs, jaunākais skolotājs – progresīvās strāvas peronificējums, bij manas fantāzijas auglis.”
“Arī Zīslaks izdevis tikai lielākus dramatiskus darbus, starp citiem arī manas latviešu tautas lugas “Kas tie tādi, kas dziedāja” pirmizdevumu, kuŗa tagad (1910.g.) jau izrādīta vairāk kā 700 reizes uz dažādām latviešu skatuvēm.”
Ādolfs Alunāns – režisors.
“Jau aprīļa beigās 1868. g. Rīgā uzsāka priekšdarbus latviešu biedrības ēkas celšanai pretī Vērmaņa parkam, tomēr pamatakmeņa likšanas svinības bija noliktas uz 24. jūniju. Šinī gadījumā es tiku uzaicināts izrādīt savu jau ½ gadu agrāk iespiesto lugu “Pašu audzināts”. .. Mēs uzcītīgi strādājām pie lugas iestudēšanas pielikdami visas pūles un pateicīgās publikas sajūsmai (toreizējās publikas ar saviem pieticīgiem prasījumiem) nebija robežu. .. Pēc izrādes mani iepazīstināja ar visām jaunās biedrības vadošām personām un iznākums: jāpaliek un bez kavēšanās jāstājas pie latviešu teātra nodibināšanas. Tā nu es atrados nejauši tuvu savas karstākās vēlēšanās piepildīšanai! Cik glaimojošs piesolījums jaunam topošam 21. g. vecam māksliniekam! Sarīkojis vienu latviešu izrādi Jelgavas pilsētas teātrī un vēl vienu Rīgā, es devos uz Rēveli, apsolīdams Latv. Biedrības vadoņiem pēc gada atgriesties.”
Ādolfs Alunāns – latviešu teātra dibinātājs.
“Tātad es biju “Rīgas Latviešu biedrības teātra vadonis”; bet drīzi vien es sāku izprast, ka teātra, par kura vadoni es skaitījos, īstenībā nemaz vēl nebija. .. pirmkārt, izrādījās, ka visa mūsu dramatiskā literatūra sastāvēja vienīgi no Baumaņa “Lustīgais neris uz tirgus plača”, Stendera “Žūpu Bērtuls”, Fr. Veinberga “Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā” un manas lugas “Pašu audzināts”, .. . Bez tam arī tēlotāju trūkums.”
“Es izmeklēju lugas, no sākuma saprotams viegli uzvedamas viencēlienu, - Pļavnieks un mans brālis Teodors tās tulkoja un tā kā viņas tūlīt tika iespiestas pie Šablovska Jelgavā, tās ātri nāca klajā, tādējādi atbalstīdamas latviešu teātra popularizēšanu.”
“Kaut gan izdevās, vismaz pagaidām, sevi apgādāt ar pietiekošu skaitu uzvedamo lugu, tad atrast tam tēlotāju bij nepārvarami grūti. Uz sludinājumiem neviens nebātu atsaucies, tik ļaunās domās latvietis toreiz bija par teātri, it sevišķi vājā dzimuma priekšstāves, ka parādoties vien uz skatuves, baidījās savu labo slavu zaudēt. Bez tam ņemot vērā, ka pie skatuves darbinieku izvēles vajadzēja notikt arī zināmai izlasei, jo nācās sevišķu ievērību piegriezt iesācēju inteliģencei un ārienei, tad arī saprotams, kādi milzīgi šķēršļi šinī gadījumā bij jāpārvar. Izgudrojām oriģinēlu līdzekli mērķa sasniegšanai, par kuru tagad gan dažs labs pasmīnēs. Krišjānis Bergs un es kārtīgi apmeklējām Latv. Biedrībā sarīkotās balles un dejas vakarus, kur uzmanīgi lūkojām pēc attiecīgām personām. Tiklīdz mūsu tīklos iekļuva kaut kas piemērots, es stādījos priekšā kā jaundibinātā teātra artistiskais vadītajs, lai jūsmīgos vārdos nostādītu skatuvi un darbību pie tās rožainākā gaismā. .. Bet galvenais: vēlāk izrādījās, ka lielākā daļa no mūsu iegūtiem mākslas audzēkņiem bija diezgan apdāvināti un pēc pamatīgas izsijāšanas mums atlikās tēlotāji, ar kuriem pie labas gribas jau bij kaut kas panākams.”
Ādolfs Alunāns e-katalogā