Kā jelgavnieki pirmo vilcienu (ne)sagaidīja
01.12.2023.
Jaunākajā novadpētniecības rubrikā lasiet kā 1868. gadā jelgavnieki devās sagaidīt pirmo vilcienu iebraucam stacijā no Rīgas pa jauno dzelceļa līniju Rīga-Jelgava.Cauru gadu tika runāts, ka šo ruden tā jaunā Rīgas-Jelgavas eizenbāne būšot gatava. Bet lasītājiem jau esmu stāstījis, ka tas darbs tika aizkavēts caur vienu lielu pīlāri, kas pie Jelgavas bij jāmūrē Lielupē, ka lai to eizenbānes tiltu varētu likt virsū. Ar šo pīlāri velti bij nopūlējušies cauru vasaru, un jau bij jādomā, ka šogad neizdošoties vis galā tikt ar to tiltu. Te citi gan runāja, ka 1. novemberī jau sākšot braukt, bet citi atkal stāstīja, ka tik ar 1. janvāri 1869. to varēšot panākt. Bet novembera vidū viss darbs tik tāļ bij gatavs, ka no Pēterburgas varēja atsūtīt vienu komisioni, kas lai visu to dzelzceļu pārlūko un to lai saņem no būvētāju rokām, jebšu lielais tilts vēl nav gatavs, jābrauc par notes tiltu. Tā komisione ir atraduse, ka tas lielais, grūtais darbs labi izdarīts, un ka Rīgas-Jelgavas dzelzceļš patiesi tik tāļ gatavs, ka nu droši var sākt braukt.
Tanī 21. novemberī jaunais dzelzceļš tika atdots brūķēšanai, un mūsu guberniju augstie priekšnieki, no daudz kungiem un no paša dzelzceļa valdītājiem pārvaldīti, no Rīgas nākot, pulksten 2os pēc pusdienas iebrauca Jelgavas bānhofā. Papriekš Rīgas grieķu-katoļu ercbīskaps Benjamin un Evanģeliskais Lutera superdente Poelšau Rīgā padarījuši to iesvētīšanas darbu.
Jelgavnieki gribēja rādīt, ka tā dzelzceļa labumu arī zinot cienīt, un tālab tā pilsēta birģeru gvardija, tie labprātīgie ugunsdzēsēji, tās dziedātāju biedrības, tā strēlnieku biedrība un tie amatnieki ar kādiem 20 karogiem un ar muzīķi bij atnākuši uz Jelgavas bānhofu, kur tos augstos viesus gribēja sveicināt, kas pirmie par dzelzceļu no Rīgas bij atbraukuši uz Jelgavu. Bet par nelaimi tiem atbraucējiem nebij jāizkāpj tanī pusē, kur tie gaidītāji bij nostājušies, bet otrā pusē, un tie augstie viesi, ģeneralgubernators, Vidzemes gubernators un tā joprojām, no vagoniem izkāpuši, tos sveicinātājus pavisam nedabūja redzēt, jo tā garā vagonu rinda stāvēja priekšā. Kad tie vagoni nobrauca pie malas, tad tie atbraucēji visi bij iegājuši stacijas istabā, tur to goda maltīti ēst, kas viņiem tur bij sataisīts. Kad tie sapulcētie pilsētnieki kādu laiciņu velti bij gaidījuši, vai tie atbraukušie viesi pie viņiem neiznākšot ārā, tad tie vadoņi komandierēja, lai griežas apkārt un lai iet mājā. Visiem bij žēl, ka velti nākuši, jo gribējuši savu prieku un pateicību rādīt par to, ka Jelgavai tagad arī savs dzelzceļš, un nu neviens no tiem augstiem valdniekiem viņus nebij redzējis.
Tanī 22. novemberī mašīnes nu jau sākušas skriet noliktās stundās trīsreiz par dienu, proti:
no Jelgavas no rīta 45 minūtes pēc pulksten 7,
priekš pusdienas 45 minūtes pēc pulksten 11,
pēc pusdienas 30 minūtes pēc pulksten 4,
no Rīgas no rīta 45 minūtes pēc pulksten 9,
pēc pusdienas pulksten 2,
vakarā 8.
Braukums maksā 1. klasē 1 rubli 17 kapeikas,
2. klasē - 88 kapeikas,
3. klasē - 49 kapeikas.
Tanī 22. novemberī ar katru mašīni kādi 70 cilvēki esot braukuši, bet daudzi uz bānhofu atnākuši par vēlu, jo domājuši, ka mašīne nebūšot aizskriet uz minūti, bet tāpat bišķin būšot pagaidīt, kā Liepājas un Kuldīgas fūrmaņi!
— Kad nu gan dzelzceļš ies tāļāk no Jelgavas caur visu Kurzemi?
Latviešu Avīzes, Nr.48 (27.11.1868)