Drukāt

Es eju pa Mātera ielu, Kur rudens zeltaini zvīl. (R. Urtāne)

29.09.2023. Saules pulkstenis mums ziņo, ka 23. septembrī plkst. 9.50 iestājās astronomiskais rudens. Šogad gan tas slēpjas vasaras maskā, bet dārzi, parki un meži atklāti rāda, ka ir laiks rudens bagātību likt galdā. Ir laiks rudens pastaigām pa mūsu pilsētu.

Pirms 100 gadiem laikrakstā “Zemgalietis” par pilsētas dārziem rakstīja: “Jelgavas dārzi. Skaisti ir rudenī Jelgavas dārzi. Vīstošais koku zaļums snaudoša miera pilns. Majestātīgas ir kļavas savā sārti dzeltenā lapu kronī. Bērzi – tie izskatās kā noraudājušies. Vai viņiem žēl vasaras? Visus zarus tie noliekuši uz zemi. Atraisās viena otra lapiņa un trīcēdama nokrīt kā rūgta asara. Kastaņkoki lepojas ar saviem augļiem. Smagi tie noliekušies un čaumala pārplīsusi, rādīdama brūno āboli. Šie āboli stipri kairina bērnus. Viņi pacēluši galvas lūkojas un gaida, vai kāds nekritīs. Nepacietīgie zēni, nevarēdami sagaidīt viņu krišanu, met ar sprunguļiem. Traucēts savā mierā kastaņābols nokrīt un vesels bars roku izstiepjas pēc tā.   

 

Bet augļu koku dārzi vēl skaistāki ir rudenī. Viņi no savas zaļās tērpas negrib tik ātri šķirties. Bet tā viņiem izgreznota ar bagātīgām lielām pērlēm. Kurš gan no mums nepazīst augļu koku lielās pērles. Dažādās krāsās viņas mirdz saulē un tik stipri kairina mūs, ka mēs jūtam mutē daudz slapjuma, kuru norijot sajūtam saldskābu garšu. Ābols, bumbiers, plūme, tie ir rudeņa svētība augļu dārzā. Kā patīk ieiet agrā rītā augļu dārzā un salasīt zālē nokritušos augļus! Gandrīz lielāka bauda ir lasīt, nekā ēst.

 

Un sakņu dārzs? Vai tas rudenī neiepriecina? Kā veca vecenīte izskatās kāpostu galviņa, ietinusies simtu lakatiņos. Viņā pašā vidū ieplīsusi un liekas, ka būtu celīte šķirta pa galvas vidu. Kālis, tas ir kā nerātnis zēns. Krūti izgāzis, matus izspurinājis uz visām pusēm, rāda savu zilgano, dusmu pilno seju. Burkāns jau ir lielāks džentelmenis. Viņa sārtais vaigs no veselīguma pārplīsis. Kuplā aste turas pretim visām nakts salnām un nezaudē savu spilgto sākumu. Sīpols, tas savus sīvos ragus galīgi zaudējis, pats saplacis pie zemes gaida, kad saimniece nāks un nesīs uz ķēķi. Viņš pilns sulas un kodīgas smaržas. Maikstu pupa kā tautas meita aizvien stiepjas uz augšu un raugās, kur palicis tautu dēls zirnis. Tas, nabadziņš laikam dabūjis apsaldēt kājas, saritinājies zeperīšos un snauž. Bet pākstis no spēka pārpilnības pārplīsušas un rāda baltus, apaļus zobus.

 

Vēl šis tas ir sakņu dārzā, bet tas mazāk valdzina. Nezāļu, nu to Dieva svētība. Viņas palēkdamās grib visiem citiem augiem pāri redzēt. Kas nemācēs jau rudeni šīm dārzu postītājām apraut galvas un sadedzināt, tam nākošā vasarā būs vēl vairāk ar viņām jācīnās. Galvenie dārzi nu būtu apskatīti. Paliek vēl mātes meitas un bārenītes puķu dārziņi. Bet par tiem nākošā reizē.” I. S.

Zemgalietis,  (03.10.1923)

Izstaigāt Jelgavas ielas – Aroniju, Asteru, Rudens u.c., lai papriecātos par dārziem un parkiem rudens rotā, palīdzēs:

• Jelgavas Pilsētas bibliotēka – Jelgavas ielas - Jelgavas ielas (izstrād. Māris Ozols)
• Jelgava 21. gadsimta sākumā. Harija Krūzes fotogrāfijas.

Rasmas Urtānes dzejas e-katalogs