Ievērojami cilvēki Jelgavā

 

 

Izcils valsts un sabiedrisks darbinieks, tautsaimnieks, Latvijas valsts dibinātājs un atjaunotājs. Latvijas Valsts prezidents (1934 – 1940). Latvijas Republikas Ministru prezidents (1919.18.11. – 1921.18.06.; 1925.24.12. – 1926.6.05.; 1931.27.03. – 1931.5.12.; 1934.17.03. – 1940.17.06.). Dzimis Udzes kroņa pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās” kā lauksaimnieka Indriķa Ulmaņa un Lizetes Ulmanes (dzimušas Līnberģes) trešais dēls. Mācījies Bērzes pagastskolā (1886 – 1889), Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā (1889), beidzis Jelgavas pilsētas valsts reālskolu (1895 – 1896). Sarīkojis pirmos piensaimniecības kursus Bērzē (1902). Vadījis piensaimniecības uzņēmumus Rīgā un Liepājā. Studējis lauksaimniecību Cīrihes Politehniskā institūta lauksaimniecības fakultātē (1902, Šveicē), Leipcigas lauksaimniecības institūtā Vācijā (1903). Ierosināja piensaimnieku sabiedrību dibināšanu un no studijām brīvajā laikā (1904) nodibināja pirmās lauksaimniecības pārraudzības biedrības (Vidzemē), lasīja lekcijas dažādos kursos. 1905 vasarā kļuva par Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktoru un žurnāla "Lauksaimnieks" faktisko redaktoru. 1905.-1907. gada revolūcijas laikā K. Ulmanis publicēja rakstus periodikā, prasot izveidot latviskas skolas, 1905. gada decembrī tika apcietināts un uz vairākiem mēnešiem ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas (1906, maijā) vairākus mēnešus strādāja par laukstrādnieku brāļa Jāņa Ulmaņa saimniecībā Šķibes pagastā. Tajā pašā gadā, lai izvairītos no otrreizēja aresta, caur Somiju un Zviedriju emigrējis uz Vāciju, bija skolotājs Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1906 – 1907). 1907 izbraucis uz ASV, strādājis fermā, pienotavā Omahā Nebraskas pavalstī. 1908. gada janvārī uzsācis mācības Nebraskas lauksaimniecības skolā, 1908. gada februārī iestājās Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā Linkolnā (ASV), ko beidza 1909, iegūstot agronoma grādu, strādāja šajā institūtā par lektoru. ASV darbojās arī kā saimniecisku organizāciju vadītājs: fabrikas pārzinis piensaimniecības sabiedrībā Linkolnā, piensaimniecības īpašnieks Teksasas pavalstī. Pēc cara valdības 1913. gada martā izsludinātās amnestijas tā paša gada rudenī atgriezās Latvijā un kļuva par žurnāla "Zeme" redaktoru (1914  – 1916). 1918 novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šajā amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Kauju laikā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un, neraugoties uz 14. oktobrī gūto ievainojumu, ar savu nostāju veicinājis kaujas spēju saglabāšanu kritiskos apstākļos, par ko apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Satversmes sapulces (1920  – 1922.) loceklis un visu četru valsts starpkaru neatkarības perioda Saeimu deputāts no Latviešu Zemnieku savienības, darbojies vairākās komisijās, Zemnieku savienības frakcijas vadītājs. Konstitucionālā ceļā Ulmanis ieņēma Ministru prezidenta amatu (24.12.1925.  – 06.05.1926., 07.03.1931.  – 5.12.1931. un 17.03.1934. - 15.05.1934.), ārlietu ministra amatu (18.11.1918.  – 28.06.1919. (v. i.), 04.05.1926.  – 17.12.1926., 24.03.1931.  – 4.12.1931., 16.03.1934.  – 16.04.1936.), kara ministra amatu (16.10.1919.  – 11.06.1920.), apgādības ministra amatu (18.11.1918.  – 08.12.1919.), zemkopības ministra amatu (18.11.1918. - 19.12.1918., 13.07.1919. - 4.09.1919.).
No 1923 Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs, direktors, no 1925. gada decembra arī Valsts zemes bankas padomes loceklis. Žurnāla "Baltijas Lauksaimnieks" (1918), laikraksta "Brīvā Zeme" pielikuma "Zemes Spēks" redaktors (1921  – 1938.), daudz rakstījis par lauksaimniecības un politiskajiem jautājumiem. Aktīvi darbojies arī Latvijas ārpolitikā,  Baltijas valstu konferences Rīgas Jūrmalā (Bulduros) priekšsēdētājs (1920. gada augustā). Latvijas delegācijas priekšsēdētājs saimnieciskā līguma noslēgšanai ar Lietuvu (1925. gada augustā), delegācijas priekšsēdētājs Tautu Savienības 12. pilnsapulcē (1931. gada septembrī Ženēvā), delegācijas priekšsēdētājs valūtas un norēķināšanās lietu kārtošanai ar Vāciju (iecelts 1932. gada jūlijā). Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925  – 1927). Saimniecisko līgumu komisijas loceklis (1929 – 1935). Pēc PSRS valdības iniciatīvas 1940. gada 22. jūlijā PSRS drošības iestādes K. Ulmani administratīvā kārtā deportēja uz PSRS. Miris Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā (kapa vieta nav zināma).


Informācijas avoti:

1. www.historia.lv (skatīts 20.08.2021.)
2. Attēls: Sprūde,V. Neparasts atradums:Kārļa Ulmaņa vēstule. Latvijas Avīze, 2017, 15.maijs.