Ievērojami cilvēki Jelgavā

 

 

Dzejniece, dramaturģe, tulkotāja, sabiedriska darbiniece. Dzimusi Zaļenieku pagasta saimnieka ģimenē, mācījusies Zaļenieku pagastskolā (Zaļās muižas skolā), Jelgavas Dorotejas (Dārtas) meiteņu skolā, Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874 – 1884). Piedalījusies Jelgavas Latviešu biedrības aktieru "diletantu" iestud. V.Šekspīra lugas "Venēcijas tirgotājs" izrādē 30.08.1884. (rež. Roberta Jansons). Par izrādi publicēts viņas pirmais raksts laikr. "Baltijas Vēstnesis" (pseid. Kalna Elza, 13./25.07.1884.). Pirmais dzejolis publicēts laikr. "Dienas Lapa" feļetona pielikumā (24.12.1887.), ar pseid. Aspazija. 1888 Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā ar drāmu "Atriebēja" ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt.

Pēc neveiksmīgām laulībām (1886, ar Vili Valteru, dzim. Valgundes pag.), kam sekoja  "Daukšu" zaudēšana, kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Jelgavu (1889). Ģimene nopirka māju Pētera un Zaļās (tag. Raiņa iela) ielas stūrī. Mājas agrākais īpašnieks bija vācu virsskolotājs Dīdrihs, Aspazija viņu aprakstījusi novelē "Tūlas karalis".
Strādājusi par mājskolotāju Jaunsvirlaukas "Ķiplokos", Limbažu tuvumā "Drieliņos" un Pociema "Ķaukuļos" (1891 – 1893).

Rīgas Latviešu teātrī (1893 – 1895), iesaistījusies jaunstrāvnieku darbībā. 1897 apprecējusies ar Jāni Pliekšānu (Raini). Pēc Raiņa apcietināšanas un izsūtīšanas laiku pa laikam dzīvojusi pie viņa Pleskavā un Slobodskā, kā arī Rīgā, kur strādājusi laikrakstā “Dienas Lapa”, abi kopīgi tulkojuši J. V. Gētes darbus. Pēc 1905. gada revolūcijas abi dzejnieki devušies trimdā uz Šveici, Kastanjolā,  Latvijā atgriezušies 1920. Satversmes sapulces locekle.
Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (1926), II šķiras Atzinības krusts (1938), Tēvzemes balva (1939).

Aspazijas tēvs Dāvids Rozenbergs Rozenvalds (1834. – 20.03.1901.), māte Margrieta Rozenberga (dzim. Freimane, Ūziņu pagasta "Būdniekos", 1840. – 29.04.1912., brāļi Kristaps Roberts (26.04.1874. (08.06.) – 22.06.1911.), Zāmelis Jūlijs (12.04.1877. – 29.06.1909.), māsa Doroteja Albertīne (12.04.1877. – 07.07.1925.).
   
Aspazijas iela Jelgavā (no 1958). 1996 Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs, 1985 nodibināta Aspazijas literārā prēmija. Aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Aspazija tika ierindota 20. vietā (2004).

Informācijas avoti:
1. Latvijas enciklopēdija, 1. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2002. ISBN 9984948218

2. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2. izd. Rīga: Zinātne, 2003. ISBN 9984698483

3. http://literatura.lv/lv/person/Aspazija/872270 (skatīts 28.05.2014.)

4. Nacionālā enciklopēdija. Aspazija. Pieejams:

https://enciklopedija.lv/skirklis/31832-Aspazija (skatīts 21.09.2020.)
5. Attēls no http://www.aspazijarainis.lv/par/aspazija/ (skatīts 21.04.2015.)

Aspazija (dzim. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga; 1865 – 1943) – dzejniece, dramaturģe, sabiedriska darbiniece – ārkārtīgi spilgta, daudzveidīga un pretrunīga personība, kas jau ar savu pirmo laikrakstā "Dienas Lapa" publicēto dzejoli met izaicinājumu sabiedrībai, parakstot to ar sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijas vārdu. Dzejnieces "aizdomīgais" pseidonīms nereti radījis zināmu neuzticību, piemēram, krājuma „Сборник латышской литературы" (Petrograda, 1916) tapšanas laikā.

Aspazijas biogrāfijā bērnības un jaunības gadu posms arvien vēl nes līdzi mistikas un leģendu pieskaņu: gan attiecībā uz viņas dzimšanas gadu un datumu (tikai pēc dzejnieces simtgadu piemiņas svinībām 1968. gadā atklātībai tiek darīts zināms, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk), gan 'kristītā un dzimtā vārda" Elza (kā apgalvots viņas pirmajā biogrāfiskajā apcerē) "oficiālās" parādīšanās brīdis, bet – jo īpaši – laulību slēgšanas apstākļi un kopdzīves laiks ar Maksi Vilhelmu Valteru, kur, nekritiski paļaujoties uz pašas Aspazijas atmiņām un viņas agrīnajās lugās pausto pārestības sajūtu un naidu pret nemīlamu vīru, notikušais joprojām tiek skaidrots hrestomātiskā vienveidībā, tā "citādā tulkojumā" ļaujot ielūkoties vien rakstnieka Zigmunda Skujiņa literārās fantāzijas veidotajā stāstā "Sātana eņģelis' (1996). Savukārt Aspazijas mūža nogales, viņas aiziešanas un bēru epizodes kā savdabīgs mistifikācijas un autora spēles elements radis vietu Zigmunda Skujiņa romānos "Miesas krāsas domino"(1999) un "Siržu zagļa uznāciens" (2001).

Aspazija – 19. gs. 90. gados sabiedriskās un literārās uzmanības lokā visredzamākā latviešu sieviete – šai laikā jau savu dzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņu politiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī, kurā radošu "aizbildniecību", morālo atbalstu un praktisko palīdzību grūti novērtēt par augstu. 1894. gadā aizsākas arī viņu "vēstuļu romāns", kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski var uzturēties pie dzīvesbiedra. Vēstuļu materiāls cita starpā devis vielu Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša dokumentālajai drāmai "Zvaigzne iet un deg, un..." (teātrī 1967, grāmatā 1969), Valda Rūmnieka un Andreja Miglas lugai "Ērkšķu krekls, zvaigznes ceļš" (Latvijas Radio 1988, periodikā 2000), izmantots daudzos citos pētnieciskos un literāros darbos (tostarp Saulcerītes Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi "Mūžīgie spārni"), bet 2009. gadā unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā.

Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), II šķiras Atzinības krustu (1938) un augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939). 1936. gadā Prāgā izdots kapitāldarbs "Mūsu laiku ievērojamās sievietes" – no 26 valstīm tajā izvēlētas 64 sievietes, tajā skaitā Aspazija.

Dzejnieces izvadīšana pēdējā gaitā, kurā, par spīti smagajiem kara apstākļiem, piedalās simtiem cilvēku, notiek īsti Aspazijas garā, proti, izvēršas par spontānu protesta demonstrāciju pret vācu okupācijas varu.

Kopš 2009. gada pie Aspazijas pēdējās dzīvesvietas Dubultos skatāms tēlnieces Artas Dumpes veidotais dzejnieces piemineklis.

Visai būtiska, brīžiem pat nešķirama, ir Aspazijas loma Raiņa literārā mantojuma šodienīgā izvērtējumā. Pēdējā laikā tapuši vairāki pētnieciski darbi, kas abu dzejnieku dzīvi un daiļradi skata kā līdztekus procesu: vairākvalodu krājumi „Rainis un Aspazija" (Lugāna 2006), "Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici" (2006), Gundegas Grīnumas apjomīgais pētījums "Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā" (2009), trijvalodu (latviešu, gruzīnu, ukraiņu) izdevums "Trejkrāsainā saule" (2007), itāliešu žurnālistes Kjāras Makoni "Sarkanā komēta: kādas tikšanās hronika" (2001, latviski 2004) – intereses apliecinājums par acīs un sirdī iekritušās Aspazijas dzimteni.

Jānis Zālītis, Raiņa un Aspazijas muzeja galvenais speciālists, 2010. gada martā
no www.http://memorialiemuzeji.lv/personibas/aspazija/ (skatīts 21.04.2015.)