Teātra gaisu tiešām Elza Sofija ieelpo jau maziņa būdama. Abi vecāki piestrādā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, tēvs par gaismotāja palīgu, bet māte par apkopēju un biļešu kontrolieri. Tikmēr mazā Elza skaita, skaita rindas un krēslus, skaita soļus, cik vajadzētu noiet, lai nokļūtu uz skatuves. Soļu tiešām paiet daudz, līdz viņa pati nokļūst uz skatuves kā aktrise. Elza Barūne teātra gaitas uzsāk kā koriste 1927./1928. gada sezonā, tad “kaut augumā diezgan pilnīga, dejas izpilda graciozi, izteiksmīgi” tam pievieno dejotājas un arī volontieres* statusu. Tikai pēc desmit rūpīga un neatlaidīga darba gadiem viņa Jelgavas Latviešu teātrī tiek angažēta kā aktrise. Pirmā loma ir Horsta madāma R. Blaumaņa lugā “Ugunī”. Par to aktrise saņem slavinošas atsauksmes. Sezonā seko lomas  vēl 10 jauniestudējumos.

1940./1941. gada sezona norauj Jelgavas teātrim “latviešu” vārdu, tā vietā liekot drāmu. Drāma tajā laikā tiešām noris visā Latvijā, tā skar arī teātra repertuāru un trupu, bet nes jaunas lomas Elzai Barūnei.

Īpaši viņa izceļas Vasas Žeļeznovas lomā. Drīz vien padomju drāmu nomaina hitleriešu sarīkotā, kas 1944. gada jūlijā Jelgavas Latviešu teātrim kļūst par traģēdiju. Kopā ar teātri pēc kara Elza Barūne pārceļas uz Pārdaugavu, paliekot uzticīga Jelgavas teātrim līdz pat tā pievienošanai Valmieras teātrim, kur sākas viņas aktrises dzīves trešais posms. Valmieras teātrī jelgavniecei iejusties nav viegli, bet arī tajā uzdzirkst viņas talants. Elzu Barūni mīl skatītāji pilsētā un laukos un iemīl arī valmierieši, jo “Elzai Barūnei dzīvē noteicošais bija teātris – viņas mīlestība un vājība, darbs un vaļasprieks, dzīves piepildījums un jēga. Teātris, paņemot visus spēkus, darīja viņu laimīgu.” Par to akrise arī pelnīti, nevis idejiski saņem Nopelniem bagātās mākslinieces goda nosaukumu.

Loma krājas pie lomas, 1968. gadā Elza Barūne nospēlē savu priekšpēdējo lomu Lovisu Niskavuori somu rakstnieces H. Vuolijoki dramatiskā cikla noslēguma daļā “Niskavuori maize”. Kritikas ir ļoti cildinošas: “Spilgtākais piemērs ir Elza Barūne. Veco saimnieci Lovisu Niskavuori viņa tēlojusi visos trijos iestudējumos, paceldama šo lomu savu visizcilāko panākumu augstumos. Bija gluži dabiski, ka tieši ar šo lomu "Akmens ligzdā" vina 1959. gadā atzīmēja savu 50 mūža un 30 skatuves darba gadu jubileju. Tagad Lovisa Niskavuori kļuvusi vecāka, bet tieši tik, cik prasa lugas notikumu gaita. Kas attiecas uz māksliniecisko temperamentu, radošo vitalitāti, tad aktrise nav kļuvusi vecāka ne par matu. Nebūtu pareizi runāt arī par meistarības līmeņa celšanos. Tas Elzai Barūnei jau sen ir tik augsts, ka jebkuri cildinājumi šinī ziņā kļūst trafareti, pat banāli.” Dzimtenes Balss, Nr. 8 (23.02.1968.)

Vairāk: 

D. Andrušaite Jelgavas stils... Valmieras bohēma. Elza Barūne, 1909-1974

Novadnieku datubāze

G. Treimanis Mēs viņu pazīstam

Digitalabiblioteka.lv

*Teātra volontieri ir tie, kas uz skatuves runā visi vienā reizē un arī visi reizē tura mutes cieti. 

(D. Andrušaite Jelgavas stils... Valmieras bohēma. Elza Barūne, 1909–1974)

Foto: Jelgavas Pilsētas bibliotēkas datubāze