Aiziet!
Akadēmijas iela 26, Jelgava, LV-3001 info@biblioteka.jelgava.lv
Drukāt

Visai Latvijai ir ar ko lepoties! Ar Ūziņu bibliotēkas vadītāju Gunitu Kulmani!

Šogad balvu konkursa „Zemgales laiks Ziedonim” novadpētniecības nominācijā „Zemgales kedas” saņēmusi Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītāju Gunita Kulmane! Par nesavtīgu, iedvesmojošu darbu Ūziņu kultūrvides uzturēšanā un vietējās kopienas saliedēšanā.

 

 

Ne visi zina, kas notiek Ūziņos, bet Gunitas darbs un dzīve patiešām iedvesmo! Lūk, ko par Gunitu Kulmani stāsta Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktores vietniece, novada pašvaldību bibliotēku metodiskā darba vadītāja Dzintra Punga:

 

„Jelgavas novada kartē Ūziņu ciems iezīmēts kā mazs punktiņš. Gadu ritumā pār Ūziņiem brāzušās pāri tādas pašas vētras kā visai Latvijai, par bijušo godību vien stāsta vientulīgais saieta nams – pienotava un, protams, daudzās ģimenēs glabātās piemiņas lietas un fotogrāfijas, par kurām var vien pabrīnīties kā tās spējušas nonākt līdz mūsu dienām.

Ūziņos rit klusa, mierpilna dzīve, sen te vairs nav ne pasta, ne doktorāta, ne veikala, nomainījušies arī iedzīvotāji. Tā nu iznāk , ka Ūziņu centrs  šobrīd ir mazs , balts namiņš ar rūpīgi koptu apkārtni, kuras dobēs  puķes zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Šis baltais namiņš ir Ūziņu bibliotēka, kurā saimnieko tās vadītāja Gunita Kulmane,  par kuru arī būs šis stāsts. 

Gunitas aizraušanās, es teiktu pat dzīvesveids,  ir novadpētniecība. Neskaitāmas stundas pavadītas Latvijas Valsts arhīvā pētot, lasot dokumentus par Ūziņu dzimtām, vietām  un notikumiem, atklājot arvien jaunus pavedienus laikmeta pārrautajos cilvēku un dzimtu likteņos.  Būtiski ir tas, ka Gunita iegūto informāciju “laiž tautā” – izveidots blogs Ūziņu novadpētniecība -  http://uzinubiblioteka.blogspot.com/ , bet bibliotēkā krājas apkopoti materiāli, kuri pieejami ikvienam.  

Gribu izstāstīt vienu no man zināmiem stāstiem par kādas pirmskara Ūziņiem ļoti nozīmīgas dzimtas izpēti. Tā ir Biezbāržu dzimta – izglītoti, veiksmīgi  saimnieki, kuri nesavtīgi ieguldījuši savas zināšanas, laiku un finanses Ūziņu attīstībā. Par to arī samaksājuši bargu cenu. Dzimta Latvijā , diemžēl vairs neturpinās. Gunita atrada vienu no šīs dzimtas pēctečiem Maskavā, sazinājās ar to un uzsākās savstarpēja informācijas apmaiņa. Jaunais cilvēks vairākkārt viesojies Latvijā, Ūziņos,  bet pats galvenais, pilnībā mainījis savu priekšstatu par vecvectēvu Kristapu Biezbārdi un tā laika notikumiem Latvijā.  Līdzīgu stāstu Gunitai ir daudz.

Šis darbs nepaliek nepamanīts un pamazām uz Ūziņiem sāk doties ļaudis, kuru vecāki un vecvecāki ir dzīvojuši Ūziņos vai kā citādi bijuši saistīti ar šo pusi. Gunita pati saka : “Novadpētniecība mani savedusi ar tik daudz lieliskiem cilvēkiem!”. Meklējot informāciju par apkārtni, atrasti ar Ūziņiem saistīti cilvēki, kuri šobrīd dzīvo visdažādākajās Latvijas vietās. Izrādās, ka daudzi no viņiem nemaz nepārzin savas dzimtas vēsturi un ar interesi dodas uz Ūziņiem, lai to izzinātu. Pateicoties Gunitas informācijas meklējumiem, Ūziņu kapos pēdējā laikā atsāktas kopt ap 40 kapa kopiņu, kuras līdz tam bija aizmirstas! Arī pati Gunita kopj vairāku Ūziņiem nozīmīgu dzimtu atdusas vietas, kuriem nav pēcteču.

Vasaras mēnešos ir lielākais viesu pieplūdums. Ik pa brīdim Ūziņos paciemoties  piesakās kāds ūziņnieks, kurš tagad dzīvo ārzemēs, iegriežas  ekskursantu grupas, tajā skaitā Pasaules latviešu ģimeņu saieta 3x3 Zaļeniekos dalībnieki, visu nevar uzskaitīt.

Ūziņu pievilcība lielā mērā ir Gunitas prāta un  rokām radīta. Ar vislielāko pašaizliedzību, bieži vien ieguldot savus personiskos līdzekļus,  tiek kopta un labiekārtota bibliotēkas un tuvējā parka apkārtne.

Jau no Lielās talkas pirmsākumiem tās notiek arī Ūziņos. Pirms diviem gadiem Lielajā talkā kopā ar Jelgavas novada pašvaldības darbiniekiem Ūziņos tika iestādīts jauns parks. Gunita rūpīgi pieskatīja, lai katrs uz talku atnākušais jaunietis iestādītu “savu” bērzu. Bērzi aug! Ūziņos nav daudz jauniešu un tieši tāpēc Gunita cenšas esošajiem izveidot piesaisti  dzimtajai vietai. Uzrakstot projektu un tā iegūstot līdzekļus, iekārtots neliels sporta laukums, lai jauniešiem būtu iespēja lietderīgi pavadīt brīvo laiku.

Noteikti gribu pieminēt vienu no jaunākajām tradīcijām Latvijā - Baltā galdauta svētku svinēšanu. Pateicoties Gunitai, šie svētki ienākuši arī Ūziņos.  Redzot, ka Ūziņu apkārtnē mainās paaudzes un lauku īpašumos sāk saimniekot cilvēki, kuri maz ko zina par šīs vietas vēsturi un pat nepazīst kaimiņus, Gunita nolemj, ka Baltā galdauta svētki ir īstā reize vismaz pamēģināt to mainīt. Pēc tam Gunita stāsta, ka nav gaidījusi tik lielu atsaucību, cilvēki bijuši iepriecināti par uzaicinājumu, ģimenes savstarpēji iepazinušās un jauki pavadījušas laiku, vairāki nopriecājušies, ka tuvumā ir bibliotēka un kļuvuši par tās apmeklētājiem!    

Gunitas enerģija ir apbrīnojama un par viņu varētu daudz stāstīt. Par to, ka novadpētniecības dokumenti izmantoti vairāku autoru grāmatās, veidoti radioraidījumi, nesen filmēta īsfilma “Puika ar ābolu”, palīdzēts izstrādāt vairākus zinātniski pētnieciskos darbus, nupat Bāzelē izdota autora Petera Paula grāmata par Ūziņu “Jekstu” māju Paulu dzimtu, kuras tapšanā ieguldīts milzīgs Gunitas darbs un daudz ko citu. Vislabāk atrast kādu brīdi un aizbraukt uz Ūziņiem un pašiem ieraudzīt vienu mazu, sakoptu Latvijas stūrīti.

Taisnības labad gan jāsaka, nevarētu Gunita tā darboties, ja nebūtu atsaucīgas, atbalstošas ģimenes – dzīvesbiedra Arta , dēlu Jāņa un Kārļa, un draiskās suņumeitenes Vilmas, kā arī Gunitas vecāku – Ligitas un  Ulda Strazdiņu, kuri turpat netālu saimnieko savā īpašumā.

Stāstu par Gunitu Kulmani beidzot, pievienoju rakstnieces, daudzu grāmatu autores Ingunas Baueres teikto:

“Pats galvenais ir Gunitas apbrīnojamā (patiešām – apbrīnojama, jo nepazīstu nevienu citu tik ārkārtīgi sava mazā pagasta vēstures notikumos un cilvēkos ieinteresētu personu) dedzība un entuziasms, ,,stutējot” Ūziņu nozīmību, uzturot tās nedaudzo iedzīvotāju pašapziņu un interesi par dzimto pagastu un novadu. Vēstures materiāli, kurus viņa savākusi, ir unikāli! Zinu, ka darbs arhīvos un citās krātuvēs nepārtraukti turpinās, un to Gunita dara pilnīgi nesavtīgi. Tāpat kā, piemēram, apkopj mirušo ievērojamo novadnieku kapus, kuriem nav tuvinieku, kas to izdarītu (kā profesoram Svirlovskim). Rodas iespaids, ka par savu pagastu un tā ļaudīm Gunita zina visu. Viņa ir arī lielisks gids un vieda stāstniece. Novadam ir paveicies, ka viņiem ir tāds patriots, kas stāv un krīt par saviem Ūziņiem. Arī par Latviju, un tas nav pārspīlēti.”

 

Apbalvošanu skaties šeit - https://www.facebook.com/Jelgavasbiblioteka/videos/2360746240836719/