Uz skatuves jau viss ir ticamāks nekā dzīvē
06.01.2023.
“Ir trīs izdarības dzīvē, kas man ļoti nepatīk: ēst, runāt un rakstīt. Ēšana kā katras dabiskas vajadzības apmierināšana ir neestētisks akts. Runāšana traucē pārdzīvot apkārtni. Beidzot — rakstīt nepatīk tāpēc, ka pēc dabas esmu svētlaimīgi slinks. Un kad paskatos, ka uzrakstīto lugu skaits jau iet piektajā desmitā, tad tā ir varonība, par ko man pašam brīnums.”
“Varētu vēl jautāt, kāpēc rakstu lugas, ja man jācīnās ar minētām grūtībām, kas turklāt nemaz nav vienīgās. Tāpēc, ka nekā cita es nespēju. Jau ģimnāzijā biju par sevi skaidrībā, ka nejaudāju vienlaicīgi aptvert vairākus elementus viņu kopsakarībā. Tātad zinātnei nebiju derīgs. Bet es spēju diezgan intensīvi pārdzīvot parādības un lietas. Tāpēc varēju domāt par mākslu. Bet kādu? Klausoties koncertu, es zināju, ka aiz skaņām slēpjas daudz vairāk nekā es dzirdu. Man arī bija nojauta, ka gleznā aiz krāsām ir kaut kas vairāk nekā es jūtu. Baleta izrādes mani šausmīgi garlaikoja. Vispār es nekam netiku klāt. Vienīgi teātra izrāde uz mani darbojās kā stipra narkoze, no kuras tikai pēc ilgāka laika nācu pie pilnas samaņas. Šī bija vienīgā realitāte, ko spēju pārdzīvot pilnīgi un bez atlikuma. Laikam tāpēc par teātri runāt vai rakstīt nekad nav paticis.” (Pašportreti (1965) https://ej.uz/jx24)
Tā vienkārši un tieši savu mūžu un darbu raksturojis pats dramaturgs. Bet Mārtiņa Zīverta Minhauzens saka: “Es nekad nebūtu ticējis, ka pašam savu domu sastapt ir tik baigi... Tāpēc Dievs tās ar gudru ziņu laidis pasaulē kā neredzamas ēnas.” (M. Zīverts “Minhauzena precības” https://ej.uz/mpsr) Un katra paša ziņā paliek ticēt tam vai nē ...
M. Zīverta lugas meklējiet Jelgavas reģiona bibliotēku kopkatalogā https://ej.uz/42ug