Aiziet!
Akadēmijas iela 26, Jelgava, LV-3001 info@biblioteka.jelgava.lv
Drukāt

Likteņa krustcelēs

25. marts. Datums, kurā pārvilka svītru cerībām, izšķīra ģimenes, atņēma mājas, izpostīja dzīves. Sāpju ceļā aizbrauca tūkstoši...  Tādi datumi mūsu tautai ir vairāki, kad prāts nespēj aptvert un sirds negrib saprast. Nolieksim galvas izsūtīto priekšā... 

 

Grāmatu anotācijas no www.gramata24.lv, www.dzivesstasts.lv

 

Aizvestie

 

DEPORTATIO (no latīņu valodas) - izsūtīšana

Deportācija ir viena no politisko represiju specifiskajām formām....

Deportāciju kā represiju veida noteicošā īpatnība ir to administratīvais (ārpustiesas) raksturs un tās veikšana pēc sarakstiem....

(Pāvels Poļans, vēsturnieks, ģeogrāfs un filologs)

 

Dati par izsūtīto skaitu un arhīva lietām Latvijas Valsts arhīvā:

1941. gada 14. jūnijs  - 15 424 cilvēki  -1987. fonds -5165 lietas.

1949. gada 25. marts -  43 133 cilvēki t.s. kulaku, bandītu un nacionālistu ģimenes - 1894. fonds – 13 358 lietas. 

 

Atrašanās vieta

 

 

 

Sibīrijas bērni

 

Dzintras Gekas apkopotas 1941. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņas. Laikā no no 2000. - 2007. gadam Dzintra Geka un Aivars Lubānietis intervēja 670 Sibīrijas bērnus. Atmiņas apkopotas alfabētiskā secībā.

 

Atrašanās vieta

 

Es vēlos mājās pārnākt

 

Grāmata ir ne tikai piemiņa un morāls gandarījums politiski represētajiem. Tā domāta plašam lasītāju lokam, jo īpaši skolu jaunatnei vēstures izzināšanā, pasaules uzskata, vērtību sistēmas un patriotisku jūtu veidošanā, lai sekmētu iespēju izvairīties no traģiskās pagātnes atkārtošanās nākotnē. 

 

Atrašanās vieta

 

Gailis K.

Trīs ceļojumi pa plašo dzimteni

 

Kādas ģimenes stāsts par izsūtīšanu – pirmo reizi 1941. gada 14 jūnijā, ar atgriešanos Latvijā 1947. gadā. Tomēr arī 1949. gada 25 marts viņiem nepaiet secen . Tad apcietināšana Krievijā un pa etapu caur cietumiem līdz Rīgai ...un atpakaļ uz Sibīriju. 

 

Atrašanās vieta

 

Kalniete S.

Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos

 

"Nav tādas ģimenes Latvijā, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Šie stāsti ir tik līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši.

Man bija četri gadi un seši mēneši, kad atgriezāmies Latvijā. Ko es mazs bērns toreiz varēju zināt par ciešanām? Tās man tika aiztaupītas. Īsto Sibīriju iepazinu no savu vecāku un viņu draugu stāstījumiem, kas man šķita kā baisas pasakas, kurās darbojās ļauni briesmoņi un labajiem varoņiem tika uzlikti neiedomājami pārbaudījumi, kurus tie izturēja, par balvu saņemdami to visgaidītāko – atļauju atgriezties Latvijā. Patiesību es sapratu vēlāk, būdama pieaugusi. /S.Kalniete/ 

 

Atrašanās vieta

Knaģis I.

Bij tādi laiki

 

Bij tādi laiki ir stāsts par diviem izsūtījumiem un arī par pavisam nesenu pagātni. Smags liktenis piemeklēja mūsu tautu XX gadu simtenī. Svešas, naidīgas varas, sveši kari un revolūcijas simtiem tūkstošus latviešu izmētāja pa visu pasauli. Arī gandrīz visus manus skolas biedrus, bērnības draugus un radus. Gan Anglijā, gan Austrālijā, gan ASV un Vācijā, Kanādā un Jaunzēlandē. Ne viens vien guļ arī Volhovas purvos un tepat Kurzemes smiltājā. Arī krievu un vācu nāves nometnēs.

Veselas dzimtas tika izkaisītas pa plašo pasauli. Arī mana dzimta.

Mans vectēvs Dāvis Knaģis gāja bojā bēgļu gaitās Krievijā 1920.gadā. Vecāmāte Minna Knaģis mira bēgļu gaitās Vācijā 1945.gadā. Tēvs Emīls Knaģis gāja bojā 1941.gadā Krievijas nāves nometnē Vjatlagā. Tēva brālis Alberts Knaģis mira trimdā Anglijā.

Viņu piemiņai šī grāmata. (Ilmārs Knaģis) 

 

Atrašanās vieta

 

 

Podze L.

Skaudrā bērnības saule

 

Atmiņu grāmata “Skaudrā bērnības saule” ir ievērojama ar to, ka pilnā mērā tapusi ar sabiedrības spēkiem. To izveidojuši, sarakstījuši un arī izdevuši paši toreizējie bērni, kuriem liktenis nebija lēmis izbaudīt ne saules, ne vecāku mīļumu. Viņu vidū arī grāmatas sastādītāja Laimdota Podze, kura apkopojusi 50 likteņa biedru liecības – stāstus par bērnībā aizlauztām dzīvēm, kas sekoja Latvijas okupācijai. 

 

Atrašanās vieta

 

Pūce K.

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

 

Kasparu Pūci kā "spiegu ģimenes" atvasi no Latvijas izraida tikko septiņus mēnešus vecu. Tēvu kinorežisoru Voldemāru Pūci arestē Vecrīgā filmas “Rainis” uzņemšanas laukumā. Vaina nopietna – vācu okupācijas laikā Rīgā uzņemta antipadomju propagandas filma “Sarkanā migla” par padomju režīma zvērībām Baigajā gadā. Spriedums – 25 gadi stingrā režīma nometnē. Izsūtāma arī Pūces ģimene – sieva aktrise Daila Kukaine-Pūce un nesen dzimušais Inesis Kaspars Pūce.  Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā ir dzīvelīga, priecīga "piegriezuma" puikas bērnības atmiņas, kurš ir pildījis savu bērna galveno pienākumu – audzis, neraugoties ne uz ko. Tajā vietā, kur liktenis nolicis. Kā tāds Latvijas rabarbers vai suņuburkšķis. "Mamma vienā istabas stūrī ierīkoja kaut ko līdzīgu aizgaldam, no rītiem pabaroja mani ar to, kas bija dabonams un apēdams, savilka uz manas mazās miesas visas iespējamās lupatas un atstāja mani uz visu dienu blusu, blakšu un tarakānu sabiedrībā. Vakaros, nomūrējies līdz ausīm, smaidošs un smirdošs sagaidīju mammu." (13. lpp.) 

 

Atrašanās vieta

 

 

Rancāne – Ozola M.

Man bija sešpadsmit...

 

Vagona abos galos bija sagatavotas divstāvu nāras un uz tām bija jāizvietojas 70 cilvēkiem. Durvis no ārpuses aizbultēja. Spuldzīte, kas bija apgaismojusi vagona vidu, nodzisa. Mēs palikām melnā tumsā. Dzirdējām, ka tālākos vagonos notika tāda pati cilvēku ielādēšana un kņada. Sargi lamājās, suņi rēja.

No rīta nebiju neko ēdusi, pat domāt par to negribējās. Neredzēju arī, kādi cilvēki atradās blakus. Nedomāju par to, kā, kad un kurbeigsies šis brauciens. Sāpēja doma, ka ar varu tieku atrauta no savas zemes. Vai atgriezīšos? (M.Rancāne-Ozola) 

 

Atrašanās vieta

 

Stradiņa M.

Atņemtā dzimtene

 

Šīs grāmatas manuskriptu vairākus gadu desmitus nākamajām paaudzēm glabājusi Latvijas zeme. Margarita Stradiņa to uzraksta 19. gadu vecumā, atgriezusies dzimtenē no Sibīrijas golgātas ceļiem. Toreiz PSRS (Krievijas) okupētajā Latvijā par deportācijām un izsūtījumā pārciestām necilvēcīgajām mokām nedrīkstēja ieminēties pat čukstus. Tāpēc autore rūpīgi slēpj no apkārtējiem to, ka raksta atmiņas par izciesto. Kad darbs uzrakstīts, viņa to iepako stikla burkā un ierok zemē līdzās bērza stādiņam. 

 

Atrašanās vieta

 

Šenne L.

Ardievu, Dzimtene

 

Represētā atmiņu burtnīcas. Izsūtījumā pavadīti daudzi gadi, Sibīrijas ziemā ir bijis jādzīvo teltīs, kamēr paši sev uzceļ nometni. Darbs paiet dzelzceļa trases izbūvē. Pēc tam seko pārcelšana uz citu lēģeri.  Latvijā atgriežas 1955. gadā. 

 

Atrašanās vieta

 

 

Trumpe V.

Ar spītu: septiņas ziemas Sibīrijā

 

Kārtējā grāmata par izsūtītajiem tomēr nav atbilstīga jēdzienam "kārtējā". Šī izdevuma īpatnība – savdabīgi personiskais skatījums. Izsūtījumā pārdzīvotais atklājas detaļās, jaunas meitenes izpratnē par notiekošo, viņas skaudrajā redzējumā. Sadzīves, veicamo darbu apraksti dažbrīd šķiet tāda necilvēcīguma pārņemti, ka gribas iedomāties – tā ir daiļliteratūra. Diemžēl tā ir mūsu pašu skarbā pagātne. 

 

Atrašanās vieta

 

VIA dolorosa. Staļinisma upuru liecības

 

Padomju genocīdu piedzīvojušie zina – dzīvotgriba, šis brīnumainais  cilvēkā apslēptais spēks, spēj cilvēku izraut no garīga un fiziska izsīkuma. Pēc piedzīvotas vilšanās un pazemojumiem dzīvotgriba neļauj nolaist rokas. Par spīti gadu nastai, sabeigtai veselībai un zaudētām izdevībām, dzīvotgriba liek darboties un kaut daļēji atgūt nokavēto. Tie kas izdzīvoja, arī lielā vecumā vēl ir apbrīnojami rosīgi. Viņi jokojot stāsta, ka piederot pie īpašas, ar uguni un ūdeni rūdītassugas. Kaut arī daudzu šo atmiņu autoru vairs nav mūsu vidū, viņi mūs joprojām uzrunā ar savām liecībām. 

 

Atrašanās vieta

Vidnere M.

Ar asarām tas nav pierādāms...

 

Liecība Nr.174

Brīvība? Tas ir būt savā zemē, viņas debesis un gaiss. Naktī pārbraucot Zilupes robežu, spēji iztrūkos no snaudas. Vagona koridorā, “tumsā” skatoties logos, visi represētie, kas brauca, raudāja...

 

Atgriežoties Dzimtenē, cilvēki cerēja veidot no jauna pilnvērtīgu dzīvi, jo tikai dzimtajā vietā viņi spēja atjaunot savu izpostīto dzīvi. Taču viņi vēl nenojauta, ka atgriešanās Dzimtenē sagādās vēl daudzus smagus pārdzīvojumus.(M.Vidnere)

 

Atrašanās vieta