Aiziet!
Akadēmijas iela 26, Jelgava, LV-3001 info@biblioteka.jelgava.lv
Drukāt

Izcila mākslas pieminekļa atdzimšana Jelgavā

Austrālijas nedēļas laikrakstā "Latvietis" publicēts Māra Branča raksts par nesen restaurēto Krišjāņa Barona zāli Jelgavas pilsētas bibliotēkā, sniedzot visai spilgtu 20.gs. 80.gadu trauksmainā laikmeta ainu un atklājot faktus, kuri mums daudziem nav zināmi un tolaik nedrīkstēja būt zināmi.

Ar autora atļauju pārpublicējam raksta tekstu no laikraksts.com/, Laikraksts Latvietis Nr. 492, 2018. g. 4. febr.

Attēlā: Zāles kopskats. FOTO Māris Brancis.

 

Māra Branča skatījums
Kr. Barona zāles otra atdzimšana

2018. gadu Jelgava uzsākusi ar ļoti nozīmīgu notikumu mākslā – Jelgavas pilsētas bibliotēkā pēc restaurācijas 12. janvārī atklāja Krišjāņa Barona zāli. Beidzot šī unikālā vieta ar Andreja Zvejnieka sienas gleznojumiem piedzīvojusi otro atdzimšanu. Nauda šim nolūkam tika vākta lēnām un pamazām – bija jāsaglābj arī senā ēka. Bibliotēka vairākkārt mēģināja saņemt finansiālu atbalstu arī no Valsts Kultūrkapitāla fonda, taču tam šis 32 gadus vecais mākslas piemineklis nebija uzmanības cienīgs – vai nu vēl nav pārāk sens un nebrūk kopā, vai arī nav laikmetīgs, bet visvairāk laikam visu noteica tie, kuri lemj par naudu, taču viņiem mūsu kultūras vēsture ir vāji zināma.

 

Lai nu iepazīstinātu lasītājus ar Krišjāņa Barona zāles vēsturi, nepieciešams atgriezties vairāk kā 32 gadus atpakaļ.

 

Atcerēsimies, 20. gs. 80. gadi bija M. Gorbačova perestroikas laiks. Tas bija ļoti pretrunīgs, trauksmains, solījumu un uzdrošināšanās laiks. Tobrīd lēnām atguva spēku tautas nacionālā pašapziņa, lai gan likās, ka tā ir totāli iznīcināta. Nacionālo pašapziņu stiprināja folkloras kustība. Spožām liesmām uzliesmoja interese par tautas garamantām, uz ko latviešus rosināja igauņu students Tenu Vints, kurš kopā ar Ansi Epneru uzņēma filmu par Lielvārdes jostu. Pēc viņu ieskata, tās rakstos iekodēts vēstījums no sirmas jo sirmas senatnes. Aizsākās sen noraktu literatūras darbu publicēšana. Atcerēsimies, tolaik visi aizgūtnēm lasījām, piemēram, Jēkaba Janševska plašo romānu Dzimtene. 1985. gadā iznāca Aspazijas kopoto rakstu I sējums, kas solīja atklāt daudz nezināmu noslēpto lappušu kā Aspazijas, tā Raiņa dzīves un daiļrades. Jaunu, nebijušu skatījumu uz tautas pagātni pavēra Gunāra Priedes lugas Centrfūga iestudējums Jaunatnes teātrī. Sāka pavērties vārti uz latviešu sabiedrību ārzemēs – togad pirmo reizi uz dzimteni savu izstādi atveda mākslinieks Valdis Kupris no ASV.

 

1985. gadā bija atzīmējama tautas dainu vācēja un apkopotāja Krišjāņa Barona 150. dzimšanas diena. Par godu šim notikumam izstāžu zālē Latvija no 11. oktobra līdz 10. novembrim bija sarīkota tēlotājas mākslas izstāde, veltīta Kr. Barona jubilejai. Tā piesaistīja ļoti plašas sabiedrības uzmanību; to traucās apskatīt vairāk nekā 25 tūkstoši cilvēku, tiem laikiem ārkārtīgi liels izstāžu apmeklētāju skaists. Togad 31. oktobrī, Krišjāņa Barona dzimšanas dienā Vērmanes dārzā (kādreiz to gan sauca par Kirova parku) tika atklāts Lea Davidovas-Medenes granītā cirstais jubilāram veltītais piemineklis. Zīmīgi, ka tas veidots kā inuītu vai citu ASV un Kanādas indiāņu vai eskimosu totēmu staba formā. Tolaik šāds risinājums likās ļoti neparasts, avangardisks, moderns, lai gan daudzi to vērtēja pat visai negatīvi.

 

Šajā 1985. gada vasarā notika kārtējie dziesmu svētki. Tiem būtu jānotiek Krišjāņa Barona zīmē, ja jau šim dižvīram svinama jubileja. Tomēr oficiāli tie bija veltīti 40.gadadienai, kopš padomju tautas uzvaras Lielajā tēvijas karā un 45. gadskārtai, kopš padomju varas atjaunošanai Latvijā. Dziesmu svētki latvietim tajā laikā bija svēta lieta, katrs gribēja būt Mežaparkā un pievienoties kopējā dziesmā un kopējā elpā. Bet tad notika negaidītais – piepeši koncerta laikā uzsoļoja padomju armijas karavīru kolonas formas tērpos un tika dziedātas patriotiskas padomju dziesmas. (Te piemetināšu, ka tolaik centās izskaust vārdu latvietis, ikviens latvietis tika ietilpināts jaunajā jēdzienā padomju tauta). Tas patiesam latvietim lika garīgi sarauties: likās, ka kāds ir pabradājis ar dubļainiem kirzas zābakiem pa mūsu tautas dvēseli. Vēl trauksmaināks signāls bija tas, ka divas dienas pirms Dziesmu svētku koncerta no virsvadītāju saraksta tika izsvītrots visu iemīļotais Tēvzemes diriģents Haralds Mednis. No Dziesmu svētku repertuāra tika izsviesta arī Jāzepa Vītola Gaismas pils, ko koristi un skatītāji uztvēra kā klusu apliecinājumu piederībai savai tautai, kā sava veida himnu, ko tolaik nedrīkstēja dziedāt.

 

Dziesmu svētkos koris ir visa noteicējs, tas nepakļaujas nevienai varai. Ja kaut kas nenotiek pēc dziedātāju prāta, korī neiedomājamos augstumos piepeši paceļas pašapziņa, visi koristi saliedējas vienā nedalāmā, neapvaldāmā būtnē. Tā tas atgadījās tovakar. Pēc oficiālā koncerta, kas nedeva gaidīto garīgo mierinājumu, koris pats pēc savas gribas un iniciatīvas pieprasīja Gaismas pili. Neviens no diriģentiem – ne brāļi Kokari, ne Ausma Darkēvica, neviens neizkustējās ne no vietas. Šajos svētkos nejauši biju iesaistīts organizatoriskajā darbā, tādēļ, malā sēdēdams, vēroju notiekošo un sajutu to atmosfēru, kāda valdīja Mežaparka estrādē. Bija pilnīgi melna nakts. Izgaismojās tikai koris un diriģenta paaugstinājums. Koris nenoguris atkārtoja: „Gaismas pili, Gaismas pili!" Gaiss bija nokaitis līdz baltkvēlei, bija gaidāms sprādziens. Piepeši paaugstinājumam estrādē tuvojās neliela auguma vīrs. Tas bija Haralds Mednis. Koris un skatītāji uzgavilēja. Gaismas pili bija jānodzied vairākas reizes. Tā bija neliela, taču uzvara, tas bija pierādījums, ka tauta var vairāk, nekā līdz šim bija licies. Tauta ar dziesmu protestēja, pastāvēja par sevi.

 

Tolaik Jelgavā, visai padrūmā pilsētā, kur viens pēc otra cēlās neizteiksmīgie padomju arhitektūras šedevri, ko var nosaukt par treniņbikšu arhitektūru, krievu valoda bija dominējošā, taču tajā spītīgi zēla latviešu kultūra, ko stiprināja latviešu skolas, Jelgavas muzejs, bibliotēka un kultūras nams ar saviem daudziem pašdarbības kolektīviem – kori, deju ansambļiem, Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātri, pat estrādes ansambli Salve. 1985. gadā beidzot pilsētā tika nodibināta mākslas skola, kuru vadīja tās radītājs un pirmais direktors Andrejs Zvejnieks – vēl viena latviskās kultūras saliņa. Pilsētas bibliotēku vadīja Paulīne Bartkēviča – enerģiska, neatlaidīga un tikpat sparīga un garā varena kā muzeja direktora Skaidrīte Siliņa. Viņa izdomāja, ka bibliotēkā jāuztaisa Krišjāņa Barona 150gadei veltīta zāle. Tā bija liela iedrošināšanās, ko varēja salīdzināt ar uguns izsaukšanu uz sevi. Viņa darīja visu un panāca savu.

 

Paulīne Bartkēviča izvēlējās Andreju Zvejnieku par idejas realizētāju: viņš bija bijis Jelgavas rajona galvenais mākslinieks, kopā ar Dzintru Zvejnieci Dobelē un citur veicis vairākus veiksmīgus telpu iekārtojumus un sienu gleznojumus. Pie tam dažus gadus atpakaļ Jelgavas 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzijas) direktors Rolands Kronbergs bija pasūtījis Andrejam Zvejniekam divus sienas gleznojumus, un tie kopā ar vitrāžistes Esteres Bormanes logiem ienesa skolā māksliniecisku elpu.

 

Jaunajā darbā Andrejs Zvejnieks visas kompozīcijas centrā uzgleznoja Krišjāni Baronu, pastiprinot viņa nozīmīgu ar ozolu viņam fonā. Izvēloties atbilstošas dainas, mākslinieks astoņās ainās vēsta par cilvēka mūžu no piedzimšanas līdz aiziešanai veļu valstībā. Katra aina papildināta ar dainu četrrindi, ar kādu latvju rakstu zīmi, kas iekomponēta auseklī, ko savukārt ieskauj saules aplis un ozolu vainags. Divi gleznojumi, izmantojot klusās dabas žanru, ataino nacionālo mielastu Jāņos ar putojošu alus kausu, siera rituli un Ziemassvētku galdu ar cūkas šņukuri un pīrāgiem.

 

Mākslinieks siltos zemes toņos krāsās uzbur latvisko pasauli ritējumu, kādu līdz tam padomju okupācijas laikā neviens neiedrošinājās gleznot. Viņš pats tagad atzīstas, ka sākotnēji bija nobijies gan, nezinādams, kā reaģēs partija un valdība. Bet, jo tālāk attīstīja savu ideju, jo skaidrāk kļuva, ka atpakaļceļa vairs nav.

 

Šajos sienas gleznojumos Andrejs Zvejnieks ielika visu savu varēšanu un talantu. Skaļi neko nepauzdams, mākslinieks savos tēlos atklāja to, ar ko tauta šo laiku dzīvoja – ar slepenām ilgām par savu neatkarību, gara brīvību. Tagad šķiet – šis veikums bija viņa radošās darbības augstākais punkts.

 

Krišjāņa Barona zāles nav nekur citur Latvijā, tādēļ vien šī zāle Jelgavas pilsētas bibliotēkā ir izcila. Arī mākslinieciskā ziņā tā vērtējama ļoti augstu – tajā interjers salējies vienā veselumā ar sienas gleznojumu, ir stilistiski precīzi ieturēts, gleznojums tonāli bagāts, monumentāli ievirzīts.

 

Jāpiemetina, ka 20. gs. 80. gadiem šī zāle bija nacionālās pašapziņas spilgts izpaudums, kas apliecināja, ka tautas gars nav zudis, par spīti garajiem okupācijas gadiem. Visu laiku bija gruzdējušas zemdegas, un nu tās atklāti parādījās dienas gaismā, uzplaukstot ar neatkārtojamu spēku.

Atklājot šo restaurēto mākslas pieminekli, Jelgavas pilsēta atjaunojusi lielisku mākslas darbu, kas stāsta gan par 20. gs. 80. gadu trauksmaino laiku, gan Krišjāni Baronu, gan par Paulīni Bartkēviču un vēl jo vairāk par Krišjāņa Barona zāles autoru Andreju Zvejnieku, kurš šogad svinēs jau 79. dzimšanas dienu. Tā ir neatkārtojama velte Latvijas simtgadē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis"