Laikā no 1941. gada līdz 1945. (Jelgavā līdz 1944. gada rudenim) Latvijai pāri brāzās kara viesuļi. Divas ietekmīgas lielvalstis viena pēc otras cīnījās par savu varu Latvijas teritorijā - no 1940. gada līdz 1941. gada jūnijam Latvija atradās PSRS okupācijas varā, bet 1941. gada 22. jūnijā vara pārgāja fašistiskās Vācijas rokās. Jelgavā vācieši ienāk 1941.gada 29.jūnija pēcpusdienā, oficiāli to nosvin 1.jūlijā.

Pēckara periods trim Baltijas valstīm - Latvijai, Igaunijai un Lietuvai nozīmēja kolonizācijas sākumu, kas izpaudās kā iedzīvotāju demogrāfiskā sastāva mākslīgas izmaiņas, plaši izvērsta pārkrievošanas politika, diktatora Staļina un sociālisma slavināšana utt.

Vācu okupācijas režīms Jelgavā krita 1944.gada jūlija beigās, taču vēl divus mēnešus Jelgava skaitījās frontes joslā. Iedzīvotājiem atgriezties pilsētā tika atļauts tikai ar 15.oktobri. Šos divus mēnešus Jelgavā „saimniekoja" sarkanā armija un trofeju vācēju vienības. 1944.gada decembra sākuma pilsētas izpildkomitejas sēdē tās priekšsēdētājs Rūdolfs Kleķeris ziņoja, ka trofeju komandas izdegušās dzelzis jau savākušas un sāk vākt derīgus dzelzs materiālus, tās nonāk kara noliktavās un tiek nosūtītas pārkausēšanai. Komunālās saimniecības priekšnieks Egons Rozentāls ziņo, ka karaspēka daļa noņēmusi un aizvedusi vairākus šahtu vākus, kas ir no čuguna un sver ap 100 kg, tādējādi nodarot pilsētai zaudējumus un atstājot atklātas šahtas. Pilsētas būvkomisijas priekšnieka vietnieks Kačevskis ziņo, ka tiek izņemtas no mūriem metāla sijas, aizvesti ugunsdroši ķieģeļi, apdeguši skārda naudas skapji, maizes ceptuvju iekārtas un citi materiāli, tāpat patvertnēm uzbērtā grants. Dzelzceļa vezumnieki jau vairākas dienas izved izpostīto māju jumtu skārdu.

Laikā, kad kļuva skaidrs, ka padomju armija ieies Latvijā, tika formēta civilā pārvalde – sameklēti un norīkoti cilvēki, kuri sekoja padomju armijai un ieņemtajās teritorijās organizēja (atjaunoja) pirmskara okupācijas pārvaldi. Jelgavas pilsētas izpildkomitejas pirmās sēdes notika Vircavas pagasta Viduszīģeļu mājās.

Pilsētas iestāžu darbības atjaunošana, iedzīvotāju izmitināšana un apgāde ar pārtiku, ražošanas atjaunošana, komunālās saimniecības uzdevumu risināšana un vēl daudzi citi jautājumi bija ikdienas sastāvdaļa. Protams, ka savu zīmogu visam uzlika tas, ka Jelgava bija viena no visvairāk izpostītajām Latvijas pilsētām – 98% ēku sagrautas, to vidū transporta mezgli, rūpnīcas, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas, ielas, bet lielāko daļu vēl nesagrauto ēku bija aizņēmusi padomju armija.

Var saprast pilsētas valdību, kurai bija grūti, brīžiem pat neiespējami atrast līdzekļus pilsētas atjaunošanai. Šī iemesla dēļ tika realizētas vairākas idejas, bez kurām mēs būtu ļoti lieliski iztikuši, jo to negatīvo iespaidu izjūtam joprojām - 1949.g. pilsētas vadība lūdza LPSR Ministru padomi jaunajā piecgadu plānā paredzēt, ka Jelgavā izvietojami lieli rūpniecības objekti – pavisam 17 uzņēmumi, pie tam uzskatot, ka tiem būtu jābūt Vissavienības objektiem. Tika ierosināts iekļaut Jelgavu to pilsētu sarakstā, kas atjaunojamas pēc Vissavienības plāna. Tāpat varam vērtēt pilsētas valdības izrīcību ar karagūstekņiem un ieslodzītajiem. Pirmās atjaunotās dzīvojamās ēkas Akadēmijas - Driksas - Lielās ielas malās ir cēluši vācu karagūstekņi, bet pēc karagūstekņu nometnes likvidācijas pilsētas valde lūgšus lūdzās pēc cietumniekiem – tādēļ arī mēs šodien esam bagāti ar veseliem 2 cietumiem.

Var, protams, šodien nosodīt pirms sešdesmit gadiem izdarīto, jo daudz ko varēja un vajadzēja darīt savādāk. Taču noticis ir tā, kā noticis. Mēs varam izsekot notikumiem un padomāt par objektīvo un subjektīvo faktoru ietekmi. Varbūt mēģināsim uzdot sev jautājumu – kā šajā laikā (1944.-1950.g.) būtu rīkojies es?

Cik brīvi savā rīcībā bija lēmumu pieņēmēji un šo lēmumu īstenotāji? Kā izskaidrot to, ka nomainot vācu laika ielu nosaukumus, pilsētas vadība nevis atjaunoja 1940.gada padomju okupācijas laikā dotos, bet pirmskara, tātad Latvijas 1.republikas laika nosaukumus? Kāpēc netika realizēts 1945.gadā iecerētais pilsētas atjaunošanas plāns, kas paredzēja atjaunot gandrīz visus svarīgākos pirmskara objektus? Šie un vēl citi jautājumi rosina domāt un meklēt atbildes.

2005.gada 2.maijs                    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore